Publikācijas

• Jautājumi un atbildes
• Publikācijas
• Emuārs
• Citi

Stress.

   Bieži vien savā dzīvē dzirdot stresa pieminēšanu, mēdzam domāt, ka tas viennozīmīgi ir kas kaitīgs un graujošs, tomēr tā nav. Tas, ko parasti izjūtam kā nepatīkamu un graujošu ir distress. Distress ir kaitīgs un neveselīgs stress. Tā ir nespēja tikt galā ar šķietamiem vai reāliem draudiem cilvēka fiziskajai, emocionālajai un garīgajai labsajūtai, kas rada virkni fizioloģisku un emocionālu reakciju. Tādas kā bezmiegs, saspringums muskulatūrā, stīvums, muguras sāpes, gremošanas problēmas, sirds un asinsvadu slimības, nomāktība, bezjēdzības sajūta, pastāvīga nervozitāte, bailes pazaudēt savaldīšanos līdz pat tās zaudēšanai. Turpretim, stress būtībā ir nespecifiska organisma atbilde uz jebkuru tam izvirzītu prasību. Un kā mēs zinām, prasības mūsu organismam ir jāizvirza kaut vai, lai no rīta pieceltos no gultas. Tādējādi pilnīga brīvība no stresa ir nāve.

   Psiholoģiski stress tiek definēts kā trauksmes stāvoklis, kas rodas, kad notikumi vai atbildība pārsniedz cilvēka galā tikšanas spējas, bet fizioloģiski kā ķermeņa reakcija uz jebkādām prasībām, kurām ir jāpielāgojas, neatkarīgi no tā, vai tas izraisa mūsos prieku vai sāpes. Atšķirīgiem cilvēkiem, lai viņi būtu laimīgi ir vajadzīgs atšķirīgs stresa līmenis. Katram ir jāizpēta sevi un jāsaprot, kāds stresa līmenis viņam ir nepieciešams, lai neciestu no distresa, ko izsauc dīkstāve vai palielināta piepūle.

   Paradoksālais, var šķist tas, ka no stresa reakcijas viedokļa, nav nekādas nozīmes tam vai situācija ar ko mēs saskaramies ir patīkama vai nepatīkama. Tik pat labi stāšanās laulībā vienam cilvēkam var nest distresu un reakcijas, kas citam būs pie darba zaudēšanas.

   Svarīgi atcerēties, ka stresa pēcdarbība uz indivīdu var turpināties arī tad, kad stresors ir pārstājis darboties. Piemēram, pusdienas laikā uz mums ir kliedzis priekšnieks, bet vēl pēc 3 stundām ir sajūta, ka neesam no tā attapušies.

   Pētnieki ir noskaidrojuši, ka lielākais disstresa cēlonis ir izsaukts ar stresu nepieciešamībā sadzīvot vienam ar otru, tādējādi, tieši attiecības ar otru cilvēku var būt visnozīmīgākā disstresa „barotne”. Tieši harmoniskas, mierīgas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem var būtiski mazināt iespēju sirgt ar distresu un tā radītajām sekām. Tomēr ir jāatceras, ka harmonisku attiecību ar citiem cilvēkiem galvenā veiksmes ķīla ir harmoniskas attiecības pašam ar sevi.

Daži ieteikumi kā nostiprināt savus spēkus pret visu veidu stresu:
• Uzturēt darbošanās līdzsvaru starp intelektuālu un fizisku slodzi.
• Iepazīt sevi spriedzē: kas ir tas, kas parasti satrauc, sasprindzina, prasa vairāk pūļu?
• Sākt atpazīt, kā ķermenis reaģē uz distresu un kas to nomierina, atslābina.
• Ievērot miega higiēnu (uzturēt režīmu un veselīgas miega, aizmigšanas tradīcijas).
• Atrast savu līdzsvaru starp būšanu sabiedrībā un vienatnē.
• Atslābināšanās un relaksēšanās vingrinājumu prakšu izmantošana.
• Atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem (ja tādi ir), tādiem kā smēķēšana, alkohola lietošana, azartspēles, ātra auto vadīšana, mūžīga kavēšana vai steigšanās kaut kur.

   Nobeigumā gribētos piebilst, ka viens un tas pats stresors dažādiem cilvēkiem var izsaukt dažādus bojājumus (kas vienam smiekli, otram traģēdija), tādēļ nevajadzētu sevi vainot, ja redzam, ka cits tiek galā ar to pašu stresoru ar kuru es netieku. Daudz efektīvāk ir meklēt veidus kā stiprināt savas aizsardzības pret šiem konkrētajiem stresoriem. 

Krīze cilvēka dzīvē.

   Krīzes stāvokļus varētu iedalīt situatīvās un attīstības krīzēs, neizslēdzot to, ka jebkura krīze cilvēka dzīvē var nest attīstību.

   Situatīvas krīzes, kur cilvēka pašsajūta ir kā reakcija uz notikušo viņa dzīvē. Par šādiem notikumiem kalpo situācijas, kas pārsniedz cilvēka ierastās spējas, prasmes tikt galā. Tā var būt, tuvinieka nāve, nozīmīgu attiecību zaudējums, jebkāda veida vardarbība, smaga vai nāvējoša saslimšana. Šādā brīdī cilvēks saskaras ar spējām, kardinālām izmaiņām jeb svārstībām savā dzīvē. Var teikt, ka nekas pirms šīs situācijas nav tā kā ir bijis. Tādējādi indivīdam ir nepieciešams gan laiks, gan atbilstoša aprūpe, lai adaptētos šiem jaunajiem apstākļiem viņa dzīvē.

   Katrs cilvēks savā dzīvē piedzīvo attīstības krīzi, kas ir dabīga cilvēka ķermeņa un personības transformēšanās atbilstoši attiecīgajam vecumposmam. Šīs krīzes cilvēka dzīvē ir neizbēgamas. Viena no visspilgtākajām un populārākajām attīstības krīzēm ir pubertāte. Cilvēks šajā periodā transformējas, mainās viskardinālāk. Izmaiņas skar gan cilvēka ķermeni, gan viņa personību. Pusaudzis vairs nav bērns, bet nav arī pieaugušais, tādējādi tieši šajā vecuma posmā vislabāk var pamanīt krīzes visbūtiskāko pazīmi – tas ir stāvoklis „starp”. Attīstības krīze cilvēku skar arī vēlāk, pārkāpjot 30, 40, 50 gadu slieksni. Cilvēks skatās atpakaļ uz nodzīvoto laiku, izvērtē to, izdara secinājumus. Reizēm tādas pārdomas atnes nemieru, skumjas, sarūgtinājumu par nodzīvoto. Cilvēks var izlemt, ka dzīves situācija kaut kas ir jāmaina, tomēr kas tieši, nav skaidrs.

   Jebkurā krīzē „vecais” sabrūk, atkrīt, vairs nav lietojams, turpretim „jaunais” vēl nav kļuvis skaidrs, identificējies, izveidojies, nostiprinājies. Stāvoklis „starp” ir kā jautājuma zīme, kas pakārta gaisā. Visbiežāk krīzes stāvoklī savu pašsajūtu cilvēks ilustrē kā „es nezinu kā dzīvot tālāk!”.

   Mēs esam domājošas, emocionālas, fiziskas būtnes, tādējādi šādi spēcīgi pārdzīvojumi nevar mūs skart tikai kādā konkrētā esības dimensijā,- krīzes pazīmes skar cilvēku pilnībā. Uzsākoties krīzei, tā skar indivīda domāšanas procesus padarot tos gausākus, saraustītākus, ierobežotākus dažādām sarežģītām prāta operācijām. Cilvēkam šādā brīdī var būt pavājināta abstraktā domāšana, grūtības pieņemt lēmumus un risināt problēmas, apjukums, dezorientācija (sevišķi laikā un telpā), grūtības rēķināt, atmiņas traucējumi (īpaši īstermiņa), grūtības vispārināt, uzmanības nenoturība, grūtības atpazīt cilvēkus un lietas.

   Vienlaicīgi ar augstāk minēto emocionālajā pasaulē cilvēks var pārdzīvot bailes, vainas sajūtu, noliegumu, skumjas, nomāktību, grūtsirdību, zaudējuma sajūtu, pamestības sajūtu, izolētības sajūtu, vēlme noslēpties un ierobežot kontaktus ar citiem, dusmas, aizkaitināmību, bezjūtību.

   Fiziski cilvēks var izjust tādus simptomus kā nogurums, slikta dūša, vemšana, vēdera darbības traucējumi, trīcēšana (lūpas, rokas), muskuļu raustīšanās, kustību koordinācijas traucējumi, pastiprināta svīšana, drebuļi, caureja, sirdsklauves, reiboņi, ģībšana, paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, muskuļu sāpes, bezmiegs, paātrināta elpošana.

   Pārdzīvojot tik plašu izjūtu, izmaiņu spektru nevar nemainīties arī paša cilvēka uzvedība. Cilvēks var sākt uzvesties atšķirīgi kā ikdienā. Var novērot izmaiņas ikdienas aktivitātēs, runas veidā, ierastajos komunikācijas veidos, norobežošanās no citiem, aizdomīgums, apetītes palielināšanās vai zudums, nespēja nomierināties un atpūsties, sabiedrībā nepieņemami izlēcieni, nespecifiskas sāpes ķermenī, īpaša jūtība pret vidi un daudz kas cits.

   Jāpiebilst, ka augstāk minētās pazīmes ar krīzes stāvokli būtu jāsaista kompleksi, respektīvi, dažu pazīmju esamība nebūt nenozīmē krīzi un krīzē nav obligāti jābūt visām šīm pazīmēm. Ja cilvēka dzīvē ir atgadījies kāds smags notikums un viņš izjūt kādas no augstāk minētajām pazīmēm ilgāk par 2 nedēļām, tad varētu pieņemt, ka tā ir krīze.

   Būtiskākais un reizēm visgrūtākais krīzē ir neko nepasākt, lai to pārtrauktu, jo tas nav iespējams. Visgrūtākais tāpēc, ka pamatojoties uz augstāk minētājām krīzes pazīmēm pašsajūta krīzē var būt ārkārtīgi nepatīkama un rodas vēlēšanās simptomus mazināt vai noņemt. Šeit svarīgi atcerēties, ka krīze ir kā dzimšana, tā parasti ir sāpīga, tomēr rezultātā indivīds „pārdzimst” pavisam citā kvalitātē. Cilvēka reakcijas ir normālas attiecīgajam notikumiem.

   Tas, ko var un vajag darīt, ja jau reiz krīze ir sākusies, ir mēģināt palīdzēt sev pārdzīvot to. Palīdzība šai gadījumā būtu atslogot savu ikdienu tā, lai tajā nebūtu kādas papildus fiziskas vai emocionālas slodzes, iespējams, ka šai laikā cilvēkam nav liekas enerģijas. Svarīgi darīt kaut ko, kas nomierina, atslābina, piedod cerības. Jānodrošina fizisks ķermeņa komforts – miegs, regulāra ēšana, šķidruma lietošana, vieglas fiziskas kustības (pastaigas svaigā gaisā, plunčāšanās baseinā vai siltā vannā). Emocionāli ir svarīgi nodrošināt sev iespēju izrunāties un tikt uzklausītam, pie kam izrunāšanās būtu nepieciešama pēc iespējas vairāk, lai cilvēkam mazinātos spriedze un pamestības sajūta. Šim mērķim var palīdzēt atbalstoši un saprotoši draugi un radinieki, tomēr ja tādi nav pieejami, vislabāk vērsties pie profesionāļiem. Psiholoģisko palīdzību var sniegt psihologs vai psihoterapeits, kurš ir saņēmis atbilstošu apmācību darbam ar dažādām krīzes situācijām.

   Jāpiebilst, ka akūta krīze nevar ilgt mūžīgi, tai ir savs laiks (apmēram 2 mēneši) un tam paejot visbiežāk indivīds iziet no krīzes. Indivīds attīstās, iegūst jaunu pieredzi kā palīdzēt sev dzīves grūtā brīdī, pieaug arī emocionālā izturība un ticība saviem spēkiem. Ja cilvēks nesaņem savlaicīgu adekvātu palīdzību, krīze var pāriet kādos hroniskos fiziskos, garīgos traucējumos, kurus risinot jau būs jāiegulda vairāk enerģijas un līdzekļu, jo hronisks stāvoklis „ārstējas” grūtāk kā akūts. Krīzei sarežģījoties cilvēks var sajusties tik izmisis, ka var sākt domāt par pašnāvību vai veikt kādas darbības, lai sevi nogalinātu. Šādā situācijā cilvēkam noteikti ir nepieciešama nekavējoša profesionāļu (psihologs, psihoterapeits, psihiatrs) palīdzība. 

Šķiršanās.

   Lai izveidotu attiecības ir nepieciešama divu cilvēku vēlēšanās un piekrišana, tomēr, lai pārtrauktu attiecības, pietiek tikai ar vienu no partneriem. Otrs, vairāk vai mazāk tiek atstāts, pamests ar savām jūtām.

   Sākot atvadoties no kādām attiecībām, pārdzīvojums ir neizbēgams, ja attiecības ir bijušas svarīgas. Tātad sāpes, skumjas, dusmas, izmisums ir tikai normāla reakcija, ja attiecības mums kaut ko ir nozīmējušas. Tas ir dabīgi, tomēr mierina maz.

   Iemesli, kāpēc attiecībām pienāk beigas ir visdažādākie. Reizēm attiecības izbeidzas pašas no sevis, izsmeļas. Abi partneri vai viens no viņiem to saprot un šķiras. Reizēm kāds no partneriem izvēlas pārtraukt attiecības, jo vēlas veidot citas. Tad otrs paliek pamests un pamestības sajūta pastiprina šķiršanās pārdzīvojumu, jo viens no partneriem nav vēlējies pārtraukt attiecības. Pamestajam ir grūti, jo papildus attiecību trūkumam vēl ir jāsamierinās ar bezspēcības sajūtu, jo viņš nav tas, kurš iniciējis šķiršanos.

   Pirmajā etapā cilvēks saskaras ar šķiršanās faktu un veido savu, individuālu attieksmi pret to. Atkarībā no tā, cik pēkšņi ir nākušas attiecību beigas, cilvēks reaģē vai nu ar spēcīgu pārsteigumu, šoku un kādu laiku mēģina ar to tikt galā, it kā aptverot notikušo. Kā viena no reakcijām ir neticība attiecībā pret attiecību zaudējumu. Cilvēks nespēj pieņemt šo faktu, cīnās pret to. Uzvedībā tas izpaužas kā vēlme atkal un atkal izrunāties ar partneri, pārjautāšana viņam un sev: „vai tiešām viss ir cauri?” u. tml. Šis process ir saistīts ar mūsu psihes īpatnībām pieķerties stabilitātei. Cilvēka personībai ir raksturīgi tiekties pēc stabilitātes, harmonijas, saskaņas un tas, kas ir šo stāvokļu pretmets ir pārmaiņas, nestabilitāte, svārstības. Mūsu psihei ir nepieciešams savs laiks, lai mēs spētu pilnībā pielāgoties izmainītajai situācijai. Cik ilgu laiku aizņems šis etaps katram cilvēkam, ir atkarīgs no šī cilvēka spējas pielāgoties izmaiņām vispār, no spējas atvadīties, pieņemt zaudējumu. Jo grūtāk cilvēkam samierināties ar zaudējumu vai pielāgoties jaunai, negaidītai situācijai, jo smagāks var izrādīties šķiršanās pārdzīvojums. Šajā etapā ir smagi apzināties, ka attiecības ir izbeigušās pavisam.

   Otrajā etapā cilvēks nonāk sākot aptvert, ka attiecības ir zaudētas neatgriezeniski, līdz ar to dusmas ir kā dabīga reakcija uz zaudēto. Šai periodā cilvēks var just dusmas uz partneri, uz sevi, uz kādiem apkārtējiem, iesaistītiem cilvēkiem, uz dzīvi u.c. Galvā var norisināties visdažādākie uzvedības scenāriji, vēlme atdarīt aizgājušajam, vēlme sodīt viņu, sevi vai kādu citu. Cilvēks var uzvesties dusmīgi, reizēm cilvēki sāk uzvesties arī vardarbīgi: draudēt, vajāt, otru. Šāda uzvedība ir skaidrojama arī ar spēcīgo bezspēcības izjūtu zaudējot, nespējot noturēt aizejošo cilvēku. Šeit svarīgi nemēģināt savas dusmas apslāpēt, bet gan ļaut tām dzīvot – dusmoties, kā arī mēģināt izjust arī šo smago bezspēcības izjūtu, pieņemt, ka dusmas ir reakcija uz to, ka es neko nevaru izdarīt, lai mainītu notiekošo. Dusmoties var dažādi, tomēr ir arī nekonstruktīvs jeb destruktīvs dusmošanās veids un tas noteikti nepalīdzēs, drīzāk radīs papildus problēmas. Destruktīva dusmošanās ir tad, kad es kliedzu uz otru, draudu, fiziski ietekmēju. Šajā etapā visgrūtāk iet cilvēkiem, kuriem ir grūtības izjust, būt ar dusmām.

   Trešajā etapā dusmas ir mazinājušās vai pārgājušas pilnībā un cilvēks sāk prātot par to, kas bija tas, ko viņš vēl varēja pasākt, lai attiecības nebeigtos, lai otru cilvēku noturētu. Attiecības tiek iekšēji pārmaltas, līdzīgi kā kino filmai un cilvēks mēģina domāt par to, ko viņš varēja izdarīt agrāk, lai attiecības nebeigtos. Tiek pievērsta uzmanība savām kļūdām, kas pastiprina vainas sajūtu notikušajā. Par kļūdām tiek domāts atkal un atkal, visādi prātā modelēts par to, kā varēja tās izbēgt. Tā ir kā iekšēja tirgošanās pašam ar sevi. Šī tirgošanās var ilgt diezgan ilgi un ir īpaši grūti to pārciest cilvēkiem, kuri parasti ikdienā mēdz sevi vainot jeb uzņemties pārāk lielu atbildību attiecībās.

   Tad, kad šoks, neticība, dusmas, vainas sajūtas akūtā veidā ir izdzīvotas, cilvēks sāk mierīgi skumt. Šai, ceturtajā etapā cilvēks var ik pa laikam atgriezties pie iepriekšējo etapu jūtām, tomēr tās vairs nav tik spēcīgas. Šai etapā cilvēks ieraujas sevī, izolējas. Visraksturīgākās sajūtas šai etapā ir bezcerības, sāpju un nomāktības sajūta. Cilvēks vēlas izolēties no citiem, raud vai kā citādi pārdzīvo. Šo etapu varētu nosaukt par visilgāko visā pārdzīvojumā un beidzas tas brīdī, kad cilvēkam sāk parādīties jaunas cerības attiecībā uz nākotnes attiecībām. Kad cilvēks pārstāj domāt „es vienmēr palikšu viens, vientuļš!”, „man nekad nepārstās sāpēt!”, „es vairs nekad neiemīlēšos!”, tā ir laba pazīmē, ka pārdzīvojums tuvojas beigām.

   Piektajā etapā cilvēks sāk atvadīties no bijušām attiecībām. Par to var liecināt arējas pazīmes. Cilvēks pārstāj izolēties, skumt, kļūst sociāli aktīvāks. Savas attiecības sāk saukt par „bijušajām” un partneri par „bijušo”. Reizēm šai stadijā cilvēks pamana, ka ir pārstājis domāt par aizgājušo cilvēku, pārtraucis fantazēt par viņu un to, kā būtu, ja viņi nejauši satiktos utt. Ja tas vēl nav izdarīts dusmu periodā, tad cilvēks sāk šķirot un atvadīties no mantām, lietām, kas ir piederējušas bijušajam attiecību partnerim vai atgādina par viņu.

   Kopumā runājot par etapiem, būtu jāpiemin, ka tas, cik ilgs būs katrs no etapiem un viss pārdzīvojums kopumā, ir ļoti individuāli, kā arī atkarīgs no tā, vai cilvēks pats ļaujas vai traucē šim procesam. Reizēm cilvēks mēdz it kā emocionāli „iestrēgt” kādā no etapiem un rotēt tajā pat gadiem, nespējot aizmirst pazaudēto cilvēku, nemitīgi visus citus partnerus salīdzinot par labu bijušajām. Rezultātā, cilvēks nespēj kvalitatīvi būvēt nākošās attiecības un arī tās var nonākt strupceļā, beigties un tikai palielināt pārdzīvojuma smagumu, tādējādi pavisam laupot cilvēkam cerības uz nākotni.

Kas traucē pārdzīvot šķiršanos?
Alkohola u.c. apreibinošo vielu lietošana, lai aizmirstos; gadījuma seksuāli kontakti; trakulīgas izklaides; strādāšana, lai aizmirstos; draudēšana aizejošajam partnerim; aizejošā partnera vajāšana; aizejošā partnera fiziska ietekmēšana; darbības, kuras varētu skatīt kā atriebi.

Kas palīdz pārvarēt šķiršanos?
Raudāšana, cik gribas; izrunāšanās ar draugiem, radiniekiem, citiem atbalstošiem cilvēkiem; vēršanās pie speciālista (psihologa, psihoterapeita); zvanīšana uz uzticības tālruni, kad ir skumji vai neizturami; nenosūtītas vēstules rakstīšana aizgājušajam; vietas, apstākļu maiņa; rūpes par savu ķermeni (regulāra ēšana, gulēšana, personiskā higiēna, atpūta).

Tuvu cilvēku zaudējot.

   Tuva cilvēka nāve ir viena no smagākajām krīzes situācijām, ar ko dzīvē nākas saskarties. Jo emocionāli nozīmīgākas ir bijušas šīs attiecības, jo intensīvākas ir jūtas cilvēku zaudējot. Saskaroties ar zaudējumu tiek izdzīvotas vairākas stadijas ceļā uz zaudējuma pieņemšanu, un katrā no tām mums ir jāveic kāds uzdevums.

   Pirmā reakcija uz zaudējumu ir šoks un realitātes noliegums. Mēs zinām, ka traģēdija ir notikusi, bet atsakāmies to pieņemt. Ir spēcīga vēlēšanās, kaut izrādītos, ka notikušais nav taisnība. Bet apkārtējā pasaule atgādina, ka viss notiek pa īstam. Šajā posmā mūsu uzdevums ir atzīt, ka zaudējums ir realitāte. Visbiežāk to atzīt palīdz pati realitāte – redzot savu tuvinieku mirušu, mēs nevaram vairs to noliegt. Tas ir viens no smagākajiem brīžiem nāves pārdzīvojumā, jo tieši tad cilvēks aptver, ka visas cerības ir zaudētas.

   Kad mēs sākam apzināties notikušo, zaudējuma atzīšana izsauc spēcīgas dusmas – uz sevi, uz mirušo cilvēku, uz likteni, uz apstākļiem. Mēs izmisīgi tirdām sevi ar jautājumu, kāpēc tas notika, kāpēc ar mani? Mēs cenšamies atrast vainīgo, mēs vēlamies sodīt un atjaunot taisnīgumu. Mēs vainojam sevi, domājot, ka noteikti bija kāda iespēja novērst traģēdiju. Tādā veidā mēs cenšamies atgūt kontroli pār notikumiem, kurus kontrolēt nespējam. Mēs domās atkal un atkal izspēlējam situācijas, kā būtu, ja būtu. Reizēm mēs varam izjust dusmas uz mirušo cilvēku, par to, ka viņš mūs ir pametis. Tas ir īpaši grūti, jo mūsu kultūrā ir raksturīgi pret aizgājušo izturēties ar īpašu cieņu, pietāti, tādējādi negatīvu emociju izjušana var tikt uztverta kā necieņa pret aizgājēju. Šeit ir svarīgi saprast, ka tā ir normāla reakcija uz smagu pārdzīvojumu un nekādas sērojoša cilvēka jūtas aizgājēju vairs nevar skart, bet gluži otrādi var palīdzēt izdzīvot šīs jūtas un tādējādi ļaut tām aiziet.

   Sērojot par mirušo tuvinieku ir svarīga arī mūsu kopīgā attiecību vēsture un to nobeigums. Ir starpība, vai attiecības ar mirušo cilvēku ir bijušas mierīgas, saskanīgas un draudzīgas vai konfliktējošas pat naidīgas un atrisinājumu konfliktam cilvēka dzīves laikā nav izdevies rast. Šādā gadījumā sērojot cilvēks papildus mēģina iekšēji risināt nepabeigto konfliktu/pretrunu, tomēr to atrisināt vairs nav iespējams, jo otrs konflikta dalībnieks ir miris. Šāds zaudējums var pārdzīvoties grūtāk, nekā tāds, kur cilvēkiem ir bijušas labas attiecības.

   Šajā posmā ir svarīgi atļaut savām jūtām būt - raudāt, kad ir skumji, dusmoties, kad pārņem niknums. Tas ir grūti, tāpēc otrs uzdevums ir atrast spēku sevī un ap sevi, rūpēties par sevi vairāk nekā parasti. Censties izgulēties, izvēlēties veselīgu, vitamīniem bagātu pārtiku, atvēlēt laiku pastaigām dabā, runāt ar tuviniekiem, draugiem, spēt pieņemt un prasīt viņu atbalstu, kad tas nepieciešams, darīt kaut ko, kas ļauj uz brīdi nomierināties. Līdzīgi kā fiziskas traumas, arī dvēseles ciešanas prasa laiku, lai tās sadziedētu. To var saukt par sērošanas laiku.

   Tikai ļaujot sev sērot, mēs nonākam līdz zaudējuma pieņemšanai un sākam ar to samierināties. Šajā posmā uzdevums ir atvadīties no tuvā cilvēka. Piedalīties bērēs, organizēt aizlūgumu, iedegt svecīti par aizgājēju, atrast vietu viņa mantām, atzīmēt nāves gadadienu kopā ar cilvēkiem, kuriem aizgājējs bija dārgs. Atzīt realitāti, ka tuvais cilvēks ir miris un tas ir sāpīgi, bet dzīve turpinās.

Mūsu uzdevums ir atrast savā pieredzē vietu zaudējumam: ieraudzīt savu dzīvi ar pagātni, kurā mīļais cilvēks bija, ar tagadni, kurā viņa vairs nav, bet ir sēras, un ar nākotni, kuru ir iespējams piepildīt ar prieku. Svarīgi atcerēties, ka vēlme dzīvot nav nodevība pret mirušo. Nonākot šajā stadijā skumjas kļūst gaišas, tās vairs nav smagas, nospiedošas un nepanesamas.

   Mūsdienu pasaulē valda uzskats, ka laimīgi cilvēki ir mūžam jauni, skaisti, veiksmīgi, šajā vispārējā laimes koncepcijā gan fiziskas, gan garīgas sāpes neiederas, un mēs neļaujam sev sērot. Ar nomierinošiem medikamentiem, alkoholu, pārmērīgu strādāšanu u.c. veidiem mēs meklējam iespējas aizmirsties un nejust. Tomēr katrs neizsāpēts zaudējums, līdzīgi kā nesadziedēta rēta, kļūst par hronisku kaiti un traucē dzīvot tālāk.

   Mirstot cilvēkam, dzīve vienmēr apraujas, vienmēr var domāt par to, ko viņš/ņa vēl nepaguva un ko nepaguva sērojošais cilvēks. Parasti tās ir lietas, darīšanas, kas bija plānotas paveikt kopīgi, bet kādu iemeslu dēļ nav realizētas. Tie var būt vārdi, kurus vienmēr esam taupījuši savā sirdī gaidot īsto brīdi, bet nepaspējām un nāve nāca tik pēkšņi, ka nepaspējām atvadīties. Par visiem šiem aspektiem sērojošam cilvēkam nākas domāt un bieži vien var pārņemt visdažādākās sajūtas un secinājumi par izdarīto, neizdarīto, nepateikto, par skarbi pateikto. Ir būtiski izdomāt šīs domas līdz galam, tomēr nevainot sevi lieki par to, kas nav paspēts, bet mēģināt sev piedot.

   Domājot par to, ka katrs vārds, ko es pasaku savam tuviniekam var būt arī pēdējais, liek izturēties pret attiecībām un otru cilvēku atbildīgāk, kļūt atbildīgam par katru soli, ko speru. Saprotot, ka jebkurā brīdī mūsu dzīve var aprauties var kļūt skumji un trauksmaini, tomēr tas var arī palīdzēt novērtēt katru mirkli, ko mēs pavadām kopā ar mīļotajiem cilvēkiem.

2 komentāri:

  1. Paldies liels! Izlasīju vairākkārt par "Krīzi" un tagad saprotu, kas ar mani notiek. Sajūtas ir izcili nepatīkamas, trauksmainas, panika - tās ir sekas. Bet tagad varēju noformulēt arī cēloni - krīze. Precīzi par mani - "vecais" sabrucis, "jaunais" nav vēl identificējies. Ir stāvoklis "starp", kas arī rada trauksmi, bailes - neskaidrā nākotne. Ceru, ka tas pāries un "atdzimšu" jaunā kvalitātē.

    AtbildētDzēst
  2. Tam, kurš šodien lasa šo liecību, vajadzētu svinēt kopā ar mani un manu ģimeni, jo tas visiem sākās kā joks, un daži teica, ka tas nav iespējams. Mani sauc Aleksandrs Bendiks, es esmu no Rīgas, bet kopā ar sievu pārcēlos uz Beļģiju. Esmu laimīgi precējusies ar diviem bērniem un skaistu sievu. Kaut kas briesmīgs notika ar manu ģimeni, es pazaudēju darbu un sieva aizgāja no mājas, jo es nevarēju parūpēties par sevi un ģimeni. viņai un maniem bērniem tajā laikā. Man izdevās deviņus gadus, neviena sieva mani neatbalstīja, lai labi rūpētos par bērniem. Es cenšos nosūtīt testa ziņojumu sievai, bet viņa neļauj man ar viņu runāt. Es cenšos aprunāties ar viņas draugu un viņas ģimeni, bet es joprojām zinu, ka kāds varētu man palīdzēt, un es vēlāk esmu nosūtījis pieprasījumu tik daudziem uzņēmumiem, bet tik un tā nezvanu man, līdz pienāk kāda uzticīga diena, kuru es nekad savā dzīvē neaizmirsīšu . Kad es satiku vecu draugu, kuram es izskaidroju visas savas grūtības, un viņš man pastāstīja par lielisku cilvēku, kurš viņam palīdzēja iegūt labu darbu Coca cola uzņēmumā, un viņš man teica, ka tas ir rutīnas šarms, bet es esmu cilvēks, kurš nekad tic pareizrakstībai, bet es nolēmu to izmēģināt, un es ar viņu sazinājos, izmantojot doctorosagiede75@gmail.com. Viņš mani pamācīja un parādīja, kā rīkoties šajās trīs burvestības palaišanas dienās. Es sekoju visiem norādījumiem un daru to, ko viņš man lūdza darīt labi. Drosagiede pārliecinieties, ka viss noritēja labi, un mana sieva mani atkal redzēs pēc brīnišķīgā darba Drosagiede. Mana sieva man piezvanīja ar nezināmu numuru un atvainojās, un viņa man teica, ka viņa patiešām man pietrūkst, un mūsu bērni un mana sieva nāk mājās. Un pēc divām dienām uzņēmums, kas man nosūtīja pateicības vēstuli, sauca, tagad es esmu piemērs uzņēmuma vadītājam šeit, ASV. Es iesaku, ja rodas kādas problēmas, nosūtiet ziņojumu uz šo e-pastu: doctorosagiede75@gmail.com vai whatsapp +2349014523836, un jūs iegūsit vislabāko rezultātu. Uztveriet lietas kā pašsaprotamas, un tas jums tiks atņemts. ES tev novēlu visu to labāko.

    AtbildētDzēst