Emuārs

• Jautājumi un atbildes • Publikācijas • Emuārs • Citi

Šai sadaļā atradīsies mana emuāra sākums, kas agrāk netika publicēts google blogerī. Turpinājumu iespējams lasīt www.psihoterapeitespiezimes.blogspot.com 2009. gada jūlijs Komforts. Reiz, gatavojoties laivu braucienam pa upi un kārtojot līdzi nepieciešamās mantas izbrīnīta konstatēju, ka viss, ko vēlos ņemt līdzi manā somā neietilpst. Sākot krāmēt ārā un vētīt, kuru no tik nepieciešamām mantām varētu atstāt mājās, nonācu līdz pārsteidzošai atklāsmei. - 2 mobilie – viens darba, otrs personiskais, pa abiem var zvanīt klienti. - Pierakstu blociņš, ja kaut kas jāpārplāno savā darba grafikā. - Grāmata, ja uz upes kļūst garlaicīgi. - Mp3, ja apnīk runāties ar citiem laivā un gribas norobežoties. - Fotoaparāts, lai iemūžinātu kādu skaistu, mirkli. - Lieks apavu pāris, ja izmirkst pirmais. - Apģērbs – līdzīgi un vēl, ja līst un sametas auksts. - 2 pretiedeguma krēmi: viens jūtīgākām ādas zonām, otrs iedegumu koriģējošs. - Saulesbrilles, ja nu saule pārāk spoža. Kam man tas viss? Pirmajā brīdī šķiet, visas šīs lietas palīdzēs man labāk, komfortablāk justies, līdz ar to, varēšu labāk saskarties ar dabu, tomēr atskārtu, ka katra no šīm lietām var tikt lietota, lai norobežotos un šķiet tieši tas bija mans vēl neapzinātais plāns. Iedziļinoties savā vēlmē norobežoties, ar pārsteigumu apjautu, ka aiz tās stāv bailes. Ja nepaņemšu līdzi telefonus un pierakstu blociņu, varu palaist garām kādu svarīgu zvanu, vai būšu nesazvanāma saviem tuviniekiem un klientiem. Ņemot līdzi lasāmvielu, lai kliedētu garlaicību, patiesībā baidos no tukšuma un iespējamās trauksmes, kas varētu atnākt pie manis. Bailes no tukšas telpas, klēpī saliktām rokām, iespējas sajust sevi. Mp3, jo baidos no neveikla klusuma laivā, kad pašai apniks uzturēt sarunu vai jutīšos nogurusi, bet baidīšos aizvainot līdzbraucējus neiesaistoties sarunās un drūmi blenžot garām peldošos krastos. Krēms, jo baidos no tā, ka varu apdegt, bailes no sāpēm un ādas vēža. Drēbes un apavi, jo baidos, ka varu saaukstēties vai pārkarst. Fotoaparāts, jo baidos palaist garām kādu skaistu ainavu un vēlāk nevarētu atcerēties. Saulesbrilles, jo baidos iegūt vārnu kājiņas ap acīm. Apjukumā skatījos uz šīm mantām un dusmojos: „Sasodīts! Kā gan es taisos saskarties ar dabu, ja to vien daru kā no tās norobežojos?” Pirmais impulss bija atteikties no liekajām drēbēm, apaviem un viena pretiedeguma krēma, bet kāda sīka balstiņa manī argumentēja: „Atceries, kā tu toreiz uz Ogres upes apdedzināji muguru, ka nedēļu nācās gulēt uz vēdera? Kā iekriti ūdenī Gaujā un nebija lieku drēbju, kā dabūji pamatīgu angīnu vasaras vidū, dakterus, antibiotikas un gultas režīmu, kamēr citi priecājās par vasaras karstumu. Katrai no mantām sīkā baiļu balstiņa manī bija atradusi neapstrīdamu argumentu. Jutos apjukusi un pamatīgi dusmīga, jo nevēlējos, lai bailes nosaka manu pašsajūtu un izvēli. Sāku prātot par to, cik tad daudz mantu man vajag, lai es justos labi un kā gan cilvēki sensenos laikos iztika bez saulesbrillēm, mp3 un iespējams arī bez apģērba. Vai vērtība būs, cik komfortabli esmu nobraukusi ar laivu pa upi, neesmu apdegusi, nosalusi, nogarlaikojusies, paspējusi atbildēt un visiem tālruņa zvaniem, apkārtnes un pieredzes neskarta? 2009. gada augusts Prom no dabiskā.  Turpinot domu par aiziešanu no dabiskā, prātoju, vai cilvēkiem, kuri dzīvo saskaņā ar dabu, tās ritumu, nenorobežojoties no tās ietekmes un neietekmējot to, nemēģinot to mainīt, vispār mēdz būt depresija, trauksmes lēkmes, pārdegšana un veģetatīvā distonija? Sāku prātot par savu bērnību. Kā gan es varēju normāli izaugt, kad PSRS laikos nebija pretiedeguma krēma, zāļu pret vēdera uzpūšanos vai jogurta, kas regulē zarnu darbību un nostiprina imunitāti, ja to dzer 14 dienas pēc kārtas? Mana mamma uz apdegušās muguras lika vēsas kompreses vai gurķu šķēlītes, neļāva pārēsties un imunitāti stiprināja ar ķiplokiem. Negaidīti atcerējos tās dienas, ko pavadīju laukos. Tad nesāpēja galva, varēju normāli aizmigt un nemaz negribējās ik pa laikam iet šņakarēties pa ledusskapi, lai kaut kā apēstu pilsētas spriedzi. Kā gan es varēju tikt tālu aiziet prom no dabiskā? Un es atkal atcerējos bailes. Bailes, ka netikšu līdzi citiem, ja nedarīšu tāpat. Sajutu, cik ļoti atšķirīgs temps mēdz būt pilsētā, Rīgā un kāds tas ir Vidzemes vai Latgales viensēta. Cik daudz raižu, spriedzes ir urbanizētā vidē, kur visiem jāsadzīvo ar visiem, tie paši Visi jāapsteidz, jākļūst veiklam, ātram, veiksmīgam, lai pēc tam ātrāk par Visiem varētu iegādāties viensētu mežā vai māju pie jūras – dabā, no kuras paši esam aizmukuši. Sēdēju un prātoju, priekš kam tāds aplis un cikls, lai atkal atgrieztos pie tā paša, no kurienes esam nākuši. Tomēr vēl lielāks jautājums slēpās aiz tā… Ar ko mēs maksājam par tādu dzīvi? Ar bezmiegu, sirdsklauvēm, spriedzi un nomāktību, jo pilsētā nedrīkstam izrādīt, ka varam justies neveikli, apmulsuši, apjukusi. Nē, mums vienmēr ir jābūt formā. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kaut kas var noiet greizi, līdz ar to kompulsīvi kontrolējam visu sev apkārt. Pēdējais bastions šai kontroles karagājienā ir mūsu ķermenis. Ja sasāpas galva no spriedzes un pārpūles, tai vietā, lai apstātos, mēs iedzeram ibuprofēnu, ja nevaram aizmigt pirms nākošās pienākumiem piesātinātās dienas, iedzeram miega zāles vai alkoholu. Ķermenim taču ir jāpakļaujas, jo esam to saimnieki. Ķermenim vienmēr ir jābūt formā un jājūtas labi, to diktē reklāmas un apkārtējie, kas enerģiski „bizenē” apkārt un smaida. Visu var kontrolēt, arī domas, to māca kārtējā „domā pozitīvi un esi savu domu saimnieks” lasāmviela. Uz kārtējo saslimušo kolēģi, visdrīzāk mēs skatīsimies „nabadziņš, viņš neizturēja spriedzi, ko prasa šis laiks, viņam neizdevās visu nokontrolēt” un turpināsim vicot uz riekšu, kontrolējot visu sev apkārt. Un es sajutu, cik urbanizēta ir mana profesija! Cik daudz jautājumu esmu saņēmusi savas prakses laikā, kuru būtība slēpjas, kā es vēl labāk varētu kontrolēt sevi, savas domas, jūtas, ķermeni, lai nejustu neko nepatīkamu, bet tikai un vienīgi labsajūtu? Kā vēl labāk es varētu izpumpēt savas enerģijas rezerves un vēl ar nosacījumu, ka tās nekad nebeigsies? Cik gan grūti ir brīžos, kad cilvēks saprot, ka beidzas viss. Beidzas energoresursi pasaulē, beidzas veselība, prieks, labsajūta. Visam pienāk beigas. Beidzas mūsu dzīve un kāda būs tās beigu bilance, kas tajā būs vērtība un kas nē, bieži vien mainās vietām. Pastaigas mežā, peldēšanās jūrmalā un sēņošana varētu izrādīties par maz, lai atrastu mūsu pazaudēto kontaktu ar dabu. 2009. gada septembris  Labais un ļaunais. Viens no interesantākajiem aspektiem manā darbā ir iespēja tuvu iepazīt daudzus cilvēkus. Tik daudzus un tik tuvu man neizdotos iepazīt, ja strādātu citā profesijā. Cilvēki vēršoties pie psihoterapeita mēģina un cenšas būt atvērtāki un atklātāki nekā ikdienas saskarsmē. Tas padara manu citkārt smago darbu, arī gaišu un piepildošu. Esmu pateicību parādā katram, kurš uzticējās un dalījās ar mani savā dzīves skatījumā un pārdzīvojumos. Ļaudis vēršoties pie manis, bieži ir norūpējušies ar jautājumu, ka viņiem ir grūti mīlēt sevi un priecāties par sevi tādu kādi viņi ir. Pamatā tam mēdz būt ideja par to, ka pagaidām viņi nav gana labi un kādreiz, uzlabojot sevi (ar psihoterapijas vai kādas garīgas disciplīnas palīdzību) viņi spēs sevi pieņemt un justies laimīgi. Šādā skatījumā var arī slēpties dažādas maldinošas pārliecības par kurām šeit gribētu dalīties. Viena no tām varētu būt dzīves atlikšana, skatīšanās uz dzīvi kā ģenerālmēģinājumu. Tās ir nebeidzamas prāta paslēpes pašam ar sevi, vai drīzāk stafete ar nebeidzamiem posmiem, kuros balva tiek nemitīgi pārcelta uz nākošo posmu. Piemēram, es mēdzu sev teikt: „Tad, kad es pabeigšu šo te, es būšu ļoti priecīga”, vai arī „pēc gada es pabeigšu augstskolu un tad tik sāksies dzīve”, vai arī „es būšu tik laimīga, kad man būs bērns/ģimene”, vai „kad es kļūšu par nodaļas vadītāju, jutīšos bezgalīgi lepns ar sevi”. „Sasniegšu ideālo ķermeni un būšu laimīga”. „Ja man būs māja, es būšu laimīgs”. Tik daudz cerību ir šajos vārdos! Tomēr viens vien jautājums liek aizdomāties. Kas liedz šodien priecāties par sevi? Kas liedz lepoties par to sevī, kas jau ir? Kas traucē, piemēram, priecāties par rītiem, kuros nemodina bērns un brīvība iet kur es gribu, kamēr vēl neesmu māte? Un tad nāk sasniegumi. Es apjaušu, ka saņemot diplomu, prieka pieplūdums saglabājas izlaiduma vakarā, reizēm lūkojoties uz to piekārtu pie sienas. Jā, ir prieks, bet tas neatnes atļauju dzīvot tagad. Bērns ienāk manā dzīve un es ieraugu, cik daudz nepilnīgā manī viņš paceļ un atver. Uz cik daudz rūpēm un ziedošanos es vēl neesmu bijusi gatava un cik daudz sarūgtinājuma par sevi man nākas piedzīvot to saprotot. Iegūstot kāroto vadītāja vietu, es sajūtu milzu atbildību un pat bailes no neveiksmes. Manā prāta apvārsnī jau parādās jauna stafete. Tagad man jāpierāda visiem, kas es to paveikšu lieliski un tad gan es jutīšos perfekti. Otra maldinoša pārliecība slēpjas vēlmē izravēt no sevis absolūti visu, kas varētu līdzināties trūkumam, ar pārliecību, ka tieši mūsu trūkumi ir šķēršļi labsajūtai par sevi. Reizēm domājot par to man kļūst bezgalīgi skumji, jo, kā koks nevar bez saknēm, tā cilvēks nevar būt bez saviem trūkumiem. Pāršķirstot Fridriha Nīčes grāmatu visiem un nevienam „Tā runāja Zaratustra” uzdūros sen aizmirstai frāzei. „Bet ar cilvēku ir tāpat kā ar koku. Jo vairāk viņš tiecas uz augšu pēc gaismas, jo stiprāk viņa saknes tiecas iekšā zemē, tumsībā, dziļumā, - ļaunumā.” Un turpināja, ka „Cilvēks ir kaut kas, kas ir jāpārvar.” Mēs nemitīgi tiecamies uz ideālo un labo mēs noliedzam neideālo, trūkumus it kā mēs būtu vienīgie, kas spējīgi būtu atbrīvoties no savas ēnas. Kāpēc tik grūti pieņemt, ka ir ēna? Lūk, daži mani novērojumi: Mēs pārnesam savu šīsdienas atbildību nākotnes cerībās. Tai vietā, lai es šodien izdarītu kaut ko, kas mani iepriecinās, izmainu kaut ko savā dzīvē, es paļaujos, ka nākotnē laimes sajūta atnāks pati no sevis, vienkārši atliek pārvarēt kādu dzīves posmu, vai kaut ko sasniegt. Jo, ja man ir trūkumi, es neesmu pilnvērtīgs. Es nebūšu pieņemts, mīlēts, ja nebūšu ideāls. Vēl aizvien pār mums valda ideja, ka cilvēks ir kaut kas, ko var izveidot, bet vai mēs tiešām esam kā lego klucīšu skulptūra, kur detaļas var mainīt vietām vai aizvietot ar citām, bezgalīgi uzlabot un apgreidot kā datoru? Ja es tā skatos uz sevi, tad viss pakļaujas kontrolei, tādējādi atrodot sevī trūkumu, vai nu tā būtu lieka krociņa uz jostasvietas, pārāk skaļi smiekli, sarkšana vai attiecīgo veiksmes atribūtu (māja, auto, amats utt.) trūkums, galvā atskan barga komanda: „Tu vēl neesi visu līdz galam nokontrolējis!”. Galējā robeža tādai kontrolei ir perfekcionisma uzvaras gājiens zem lozunga „visu vai neko”. Es gribu ideālu māju uz 200 m2, bet ja nevaru tādu dabūt, tad nevajag nekādu. Es gribu ideālu ģimeni, bērnus teicamniekus, skaistuli sievu, bet ja nevaru dabūt, tad nevajag nekādu, līdz notiek pilnīga apstāšanās. Trešā maldinošā ideja varētu skanēt pasakas nobeiguma stilā: „Un tad viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”. Princis noskūpstīja princesi, kura pamodās un viņi kopīgi devās pārvaldīt savu karaļvalsti. Svarīgi atcerēties, ka tā ir tikai pasaka, kas domāta bērniem, lai dotu viņiem pietiekošu emocionālu komfortu izaugt un nenoslīgt trauksmē. Bet mēs - pieaugušie esam lieli un spējīgi to izturēt, kā arī to, ka pamostoties no prinča skūpsta un vadot kopīgi karaļvalsti, rodas dažādi konflikti un grūtības, kas jāpārvar. Jāmēdz cīnīties pret dažādiem uzbrucējiem šai karaļvalstij un jādomā par to, kā uzturēt tās kasi un rūpēties par tās iemītniekiem. Respektīvi, tas par ko pasakas nerunā ir rūpes, grūti brīži nākotnē, tomēr arī tas neizslēdz priekus, patīkamus brīžus, pavalstnieku pateicību un mīlestību. Nebūt negribu teikt, ka tiekties uz kaut ko ir kaitīgi, ka kārot un alkt pēc sasniegumiem ir neveselīgi. Nē, tā nav. Tomēr ideja par to, ka tad, kaut kad, kad es to visu iegūšu, iestāsies īstā, patiesā laime, pilnīgā harmonija, ir līdzvērtīga nāvei tagad. Jo tieši tagad skrienot pakaļ savas mērķim, iespējams, es paskrienu garam kādam skaistam mirklim, būtībā garām savai dzīvei, lielo kārti liekot uz beigām. Tomēr dzīve nav kaut kas, kas beidzas labi. Mēs visi zinām, ka beigas ir bēdīgas. Lai ko mēs darītu, mēs mirsim. Viss nebeidzas laimīgi. Ne beigās ir visa sāls, bet gan pašā dzīvošanās, kamēr mums tā ir. Baudīt dzīvi un priecāties par to tieši tagad ir ārkārtīgi svarīgi. Ja es mēģinu visu savā dzīvē pakārtot plānošanai un kontrolei, maksa par to būs prieka trūkums. 2009. gada oktobris  Vilšanās attiecībās. Uzskatu, ka vilšanās attiecībās ir jau sākumā determinēts zināma procesa rezultāts. Reizēm tā vienkārši ir fantazēšana par pasakainu pasauli un iestrēgšana tajā, reizēm, tā ir patiešām nevēlēšanās pieņemt lietu realitāti. Es izdomāju kādam visam ir jābūt attiecībās, bet tā ir statiska bilde, ko pati izveidoju un otra cilvēka kā personības tanī nav. Te nu agri vai vēlu atnāk vilšanās, jo tā ir iesēta jau pašā sākumā, jo neesmu paredzējusi, ka manā skaistajā, ideālajā bilde ienāks reāls cilvēks, ar savu personību, raksturu un vēlmēm. Kad viņš ienāks, tad ienesīs savu „gribu-negribu”, savu attieksmi un mana bilde mainīsies. Otrs cilvēks ienesīs arī savu redzējumu par to kādai ir jābūt situācijai. Tādējādi, vilšanās nozīmē nereālistiskas gaidas sākumā. Piemēram, es iedomājos, ka ar šo cilvēku vienmēr būšu laimīga jeb kopdzīve ar viņu būs tikai prieks jeb, ka mēs nekad nestrīdēsimies. Vai tas ir reāli? Nav. Domāju, ka nav vērts dzelžaini pieķerties tam, ko esam paredzējuši, bet censties arī būt atvērtam kam jaunam, atvērtam šīm izmaiņām. Tikai tā mēs jau pašā sākumā neiesējam vilšanos. Atstājot tukšu telpu savā redzējumā, kur otrs cilvēks var un drīkst ienākt mūsu dzīvē, tāds kāds viņš ir, mēs atļaujam viņam parādīt sevi, to, kāds viņš ir realitātē, nevis mūsu fantāzijās un tieši tas mums var palīdzēt izvērtēt, vai mums patīk šis cilvēks, vai ar viņu var būt interesanti, vai gribētos būt ar viņu kopā. Ja būšu pietiekoši atvērta un vērīga, laicīgi ieraudzīšu to, kas man vēlāk nepatiks, riebsies un būs nepieņemams, bet tai vietā, lai lolotu sevi ar ilūzijām - „gan jau es viņu mainīšu”, varēšu izdarīt izvēli jau tagad un aiztaupīt sev vilšanos. Neveiksme sākas, ja es uz jaunu cilvēku skatos jau caur savu gaidu un fantāziju brillēm, es neredzu reālo cilvēku, bet gan māla pikuci, no kura vajadzības gadījumā varēšu izveidot to, ko vēlos. Nav tālu brīdis, kur man noteikti neizdosies pārveidot cilvēku vai situāciju tikai sev labvēlīgu, es zaudēšu un izjutīšu vilšanos un jāatzīst, ka mēs reti izjūtam vilšanos sevī, bet vairāk otrā cilvēkā, notikumos un situācijās. Tomēr vilšanās anatomija ir tāda, ka mēs saņemam to, ko paši iesējam. 2009. gada novembris  Mūžīgais jautājums. Kā tas nākas, ka mēs visi par to domājam? Mēs augam, izdarām savas izvēles, bet paiet gadi un sēžot kādā klusākā nostūrī, brīdī, kad īsti nav ko iesākt, jautājums izurbjas mūsu apziņā, nu gluži kā īlens no maisa. (Hm, sekojot līdzībai, jābrīnās, kā tik ilgi spējām to noslēpt.) Un jautājums skan, vai viss varēja būt savādāk, ja es būtu izdarījis citas izvēles. Vai mana dzīve tagad būtu labāka? Ja es augstskolas vietā būtu gājusi strādāt, vai, ja būtu stājusies mācīties pilnīgi citā fakultātē? Vai es tagad būtu citur, vai būtu labāk? Vidusskolā es sapņoju par režisora darbu, bet neiedrošinājos pat iesniegt dokumentus, vai es būtu tikusi, vai man būtu izdevies, vai es tagad varētu nodarboties ar režiju? Vienmēr esmu domājusi, ka smagāk nožēlot to, ko neesam izdarījuši, jo jautājumiem, kā būtu, ja būtu, klāt vēl pievienojas pašaustīšana par gļēvumu un palaisto iespēju. Līdzīgi man, arī cilvēki, kuri atnāk pie manis, uzdodas ar jautājumu kā būtu bijis, ja es…? Ja es nebūtu tik agri precējies un radījis bērnus, iespējams, es daudz vairāk laika spētu veltīt darbam un tagad man jau būtu karjera, labs amats. Ja es toreiz nebūtu izšķiries no tā cilvēka, iespējams mēs vēl aizvien būtu kopā. Kas būtu, ja toreiz nebūtu atteicies no piedāvājuma divus gadus stažēties ārzemēs? Utt. utt. Kad es sev uzdodu šo jautājumu, tad nākošais, kas seko ir, vai es kaut ko nožēloju? Ja atbilde ir nē, tad parasti nomierinos un dzīvoju tālāk, bet ko tad, ja atbilde ir jā. Vai iespējams ir kaut ko labot pagātnē? Protams, nē. Tādā gadījuma, priekš kam šie pašaustījumi, vai tie maz ko var dot? Kāpēc gan nelikties mierā? Domāju, ka tā paša iemesla dēļ, kamdēļ šo jautājumu nosaucu par mūžīgu. Šobrīd mēs arī nestāvam uz vietas, bet piedzīvojam nākotni, kas pārvēršas pagātnē un arī šobrīd mēs izdarām izvēles. Tās var būt tik pat svarīgas, kā tās par kurām mokāmies. Tātad arī par šīm izvēlēm desmit gadus vēlāk var rasties jautājumi. Tātad arī šīs ir vērts pieņemt uzmanīgi, visu apsverot, pārdomājot. Kā to izdarīt, tas jau ir cits stāsts. Tomēr vienu jautājumu ir vērts sev uzdot, vai es to vēlāk nožēlošu? Tomēr ir kāda neizbēgama un visai nepatīkama lieta. Mēs nevaram izvēlēties abas vai vairākas, pretrunīgas lietas. Mēs nevaram apprecēties, radīt bērnus un palikt brīvi, neprecēti, bez bērniem. Mēs nevaram doties stažēties/strādāt uz ārzemēm un palikt tepat. Tas nozīmē, ka mēs kaut ko noteikti atmetīsim un vēlāk mocīsimies ar jautājumu, vai tā bija pareiza izvēle. Te nu ir patiesība, nav tādas pareizas izvēles, ir tikai mana, kas citos apstākļos iespējams būtu cita. Un par to, ko es neesmu izvēlējusies, es vienmēr jutīšos drusciņ vainīga. Šī jautājuma ķņudoņa ir neizbēgama un arī tāpēc šis ir mūžīgs jautājums. 2009. gada decembris  Brīnums. Reizēm patiesi nodarbinu sevi ar jautājumu, no kurienes cilvēkā saglabājas neizdzēšama ticība, ka viss ir iespējams? Iepretim tam, jau no bērna kājas vecāki mums atkārto, „nedrīkst”, „nevar”, „fui”. Skolā mums saka „nedari”, „nepareizi”, pasaule vēlāk apgalvo „par vēlu”, „tas nav reāli”, tas nav sasniedzams”, „tas nav iespējams”. Reiz bērnībā kāda pagalma meitene man lielījās, ka mājās izperinājusi no olas cālīti. Kad es ieinteresējos, viņa pastāstīja, ka 2 nedēļas turējusi uz radiatoriem vatē ievīstītu olu, līdz izšķīlies putnēns. To dzirdējusi, es tūlīt pat gāju uz mājām, izvilku no ledusskapja olu, un ievīstījusi to vates segā, uzliku sildīties uz radiatoriem. Droši vien nav daudz jāizskaidro kā šis stāsts beidzās. Īsi sakot, ola sāka smirdēt un mamma, meklējot smakas avotu to atrada. Liels bija mans apbēdinājums, kad māte man izskaidroja, ka, lai cik ilgi ola stāvētu uz radiatoriem, cālītis neizšķilsies. Tomēr neskatoties uz šo negatīvismu, es vēl pāris reizes olu uz radiatoriem paturēju, tā teikt, pilnīgai pārliecībai. Tā mēs – cilvēki turpinām ticēt, cerēt, ka: „bet varbūt man tas izdosies? Varbūt šoreiz!”. No kurienes šī burvīgā stūrgalvība? Vai šis motors neapstājas nekad? Tomēr apstājas. Tas droši vien katram un atšķirīgā vecumā notiek savādāk, tomēr, kad kārtējo reizi atsitam savu pieri pret „neiespējami” pie mums atnāk visiem ļoti labi pazīstama viešņa. Vilšanās ir tās vārds. Tiklīdz tā sper kāju pāri mūsu dvēseles nama slieksnim, tā ticības un cerības motors apstājas. Mēs vairs nedzirdam to darbojamies, bet dzirdam sevi sakām: „Es tā arī domāju, ka man neizdosies. Visi man teic, ka tas ir neiespējami.” Vilšanās ir bieža viešņa katra dzīvē, esmu droša par to, tomēr labā ziņa, ka tā nāk un arī atrod ceļu un laiku, kad doties prom. Reizēm tā aiziet nepamanīta, tikai pēkšņi mūsu logos iespīd saule, reizēm aizejot piebradā priekšnamu un mēs paliekam ar šaubām un jautājumiem, „vai es spēšu?” Un kā lai zina uz priekšu, kas šai pasaulē ir iespējams priekš manis un ko es noteikti nespēšu sasniegt? Vai es patiešām spēju tik, cik izdaru un to, ko neizdaru, nespēju un nespēšu? Kurā brīdī padoties un pārstāt censties sasniegt to, ko kāroju? Kad realitātei, kura saka, ka tas nav iespējams, ir taisnība? Ievēroju, ka cilvēki savos centienos kaut ko sasniegt ir ļoti atšķirīgi. Šķiet kādam vilšanās ir bijusi daudz biežāka viešņa, nekā citam. Savukārt, kādam tā ir iekātojusies uz palikšanu, tā pilnībā paralizējot cilvēka dzīvi. Domāju, ka katram no mums ir vērts sev ik pa laikam pajautāt, cik vilšanās ir bieža viešņa manā dvēseles namā. Vai tā jau nav ievākusies un pārkrāsojusi sienas melnas? Varbūt tai sen jau jāparāda uz durvīm, lai es atkal varētu turpināt cīņu, spītīgi ejot uz priekšu un rādot, ka ir iespējams. Laikam jau šī burvīgā spītība vienmēr paliks kā brīnums. 2010. gada janvāris. Par vardēm. Pieņemu, ka visi ir dzirdējuši stāstu par divām vardēm, kas iekrita krējuma podā. Viena no vardēm pieņēma, ka beigas ir klāt un devās pa burbuli, noslīka, toties otra turpināja, šķiet bezjēdzīgi kulstīt kājeles līdz no krējuma sakūla sviestu, tik cietu, ka spēja atsperties un izlēkt no poda, tādējādi paliekot dzīva. Ne tikai vardes, bet arī cilvēku dzīvē rodas situācijas, kur esam iekļuvuši tādā kā krējuma podā. Liekas, ka ar mums ir cauri. Esmu droša, ka daudziem šobrīd ir līdzīga sajūta, mirklis, šķiet, ka neizrāpšos un noslīkšu. Ja mums izdotos atrast šo drosmīgo vardīti un piespiest runāt, iespējams, ka viņa atbildētu, ka viņai bija divas izvēles. Darīt kā varde numur viens vai arī neskatoties ne uz ko, nepadoties un kulstīt kājeles un viņa izlēma cīnīties par savu dzīvību. Stāsts klusē, kas viņai palīdzēja toreiz. Vai doma par mājās palikušiem vardulēniem vai alkas piedzīvot nākošo vasaru, bet viņa izlēma nepadoties. Kā gan lai atrod iedrošinājuma vārdus, kas palīdzētu kulstīt kājas, nevis padoties un slīkt? Kā, lai mēs visi šobrīd atrodam spēku, lai nelaistos poda dibenā? Cerēt, ka kāds mūs izvilks? Bet ja nu tas ir stārķis, ne labākais vardes draugs? Bet varbūt var palīdzēt doma par nākošo vasaru, ko gribam piedzīvot vai tikai nākošo saules lēktu. Varbūt doma par iespējamo nākotni vai vienkārši tālākām iespējām. Varbūt tikai muļķīgas, tukšas un nepiepildītas iespējas var dot mums visiem spēkus pēdējam kūlumam pirms krējums sanāks sviestā. Kādreiz arī esmu kūlusi sviestu ar rokām un atceros sajūtu, kas pārņēma rokai nogurstot. Šķiet, ka šis krējums nekad nesakulsies sviestā. Ievēroju, ka tieši pēc tam, kad atveras otrā elpa, sāk parādīties mazas tauku granuliņas, kas liecina par sviesta tapšanu. Sviests vairs nav tālu, esmu cerību pilna. Citiem no malas varbūt tas izskatīsies pēc ikdienišķa mājās sakulta sviesta, bet mums tas būs jauna sākuma/lēciena pamats. 2010. gada februāris. Uzzināt visu. Viena no funkcijām ar kādām bieži vien tiek pasniegta psihoterapija ir iespēja iepazīt sevi. Ir cilvēki, kuri tieši tāpēc vēršas pie psihoterapeita, jo viņi nespēj paši saprast sevi, savas reakcijas, emocijas. Reizēm cilvēkam ir skaidras domas, bet jūtas sūta dažādus neskaidrus signālus, gribas raudāt vai skumt vai nav vēlēšanās ne ar vienu kontaktēties, lai gan ar prātu to grūti izskaidrot. Gadījumā, ja pašam neizdodas to izprast, ja sarunas ar draugiem un tuviniekiem nepalīdz, ir vērts doties uz psihoterapiju un uzticēties profesionālim. Savukārt, citreiz mums ir skaidras domas un jūtas, tomēr mūsu ķermenis sūta neizprotamus signālus, analīzes klusē un ārsti rausta plecus. Arī šī ir situācija, kur vērsts piesaistīt psihoterapeitu. Lai iepazītu savas jūtas un ķermenis ir nepieciešams laiks. Tomēr šī ceļojuma gaitā rodas loģisks jautājums: līdz kādam līmenim iespējams sevi iepazīt? Kā reiz man atbildēja kāds patiesi gudrs vīrs, kad uzdevu viņam līdzīgu jautājumu, „jāmēģina izprast tas, kas mūsos slikti guļ vai šķiet neatrodas savā vietā”. Nav vērts rakāties atvilktnēs, kas šķiet sakārtotas tikai tāpēc, ka pie tām sākotnēji ir grūti piekļūt. „Ja kaut kas guļ mierīgi, tad nav vērts to kustināt, jo acīmredzot novietots labi”, teica viedais vīrs. Tātad dažām lietām ir jāpaliek turpat , kur tās ir – neizkustinātas.  Nez vai mūsu emocionālā, garīgā pasaule ir kā ķermenis, kuram būtu veselīgi kustināt visas muskuļu grupas. Ne viss ir jāstaipa, jāsasprindzina un jānoslogo. Ko kustināt un ko nē priekšā var pateikt mūsu intuīcija, ja tajā ieklausāmies. Vienmēr ir vērts būt pret sevi saudzīgam un uzmanīgam. Ir vērts arī pajautāt sev, vai man vajag to cilāt un tur rakāties, ja liekas, ka viss ir labi. Un pats pēdējais un svarīgākais ir iespēja, ka psihoterapijā varu pateikt „stop, pietiek” un man būs taisnība. Tāpēc atbilde uz jautājumu ir nē, nevar uzzināt par sevi visu un daudzos gadījumos arī  nevajag. 2010 . gada marts. Piedošana. Lieldienu laiks, piedošanas un pārdomu lai, kā pierasts domāt. Gan apkārtējie, gan plašsaziņu līdzekļi rosina mūs iedziļināties sevī, pārdomāt savu dzīvi, savus dzīves lēmumus un piedod saviem tuviniekiem par viņu grēkiem. Bieži savā praksē dzirdu klientu apgalvojumu, „gribu viņam/ņai piedot”, „man vajag viņai/ņam piedot”. Reizēm cilvēki pavisam vienkārši jautā: „Kā, lai es viņam/ņai piedodu?” Tas nav vienkāršs jautājums, jo parasti slēpj aiz sevi pārdzīvotas sāpes, nodevību vai pat īstu sastapšanos ar ļaunumu un arī man pašai sev uzdot retorisku jautājumu par to, cik gan daudz cilvēku mēdz darīt viens otram pāri. Viennozīmīgi skaidrs, ka attapties pēc pāridarījuma un ļaunuma liekas neiespējami un šķiet pāridarījums ir sagriezis gaisā to, kam esam ticējuši līdz šim. Ja kāds, kurš nodara mums pāri ir tuvinieks, mēs nevaram tik viegli pagriezt muguru, izsvītrot šo cilvēku no savas dzīves, noskurināties un doties tālāk, viņu vairs nekad nesatiekot. Dažkārt notiek arī tā un šķeļas veselas dzimtas, radu kopas vairs nav tādas kā agrāk, tomēr tieši pārdarījumos ar tuviniekiem un draugiem rodas jautājums par piedošanas svarīgumu. Tādos brīžos piedāvāju kopā ar klientu apspriest to, kāpēc viņam šķiet, ka ir jāpiedod? Kāda motivācija stāv aiz šīs iekšējās, šķiet tik ētiskās un morāli pareizās nostājas? Atbilde uz to var atklāt sociāli uzspiestu vajadzību piedot un tas nozīmē, ka tāda nenotiks, jo acīmredzot vēl nav laiks. Jā, tieši laiks ir ļoti svarīgs piedošanai. Nevar no sevis izspiest piedošanu tikai tāpēc, ka ir Lieldienas. Pie kam, lai piedotu, vispirms ir pamatīgi jāaizskaras, jādusmojas, jāpārdzīvo. Ir naivi domāt, ka starp labā un kreisā vaiga pagriešanu nekas vairāk kā kakla kustība nenotiek. Tādējādi mēdz notikt, ka kopā ar klientu nonākam pie secinājuma, ka vēl nav laiks piedot, bet reizēm secinājums ir vēl pārsteidzošāks – cilvēks pieņem lēmumu nepiedot. Kad un vai piedot jutīs tikai un vienīgi pats piedevējs. Varbūt ir pat kaut kas tāds, ko šis konkrētais cilvēks vispār nemaz nedrīkst piedot. Un vai patiešām vajag piedot pilnīgi visu? 2010. gada aprīlis. Pavasaris. Klāt aprīlis, tīrības, sakoptības un reāla pavasara atnākšanas mēnesis, nu vismaz mēs Latvijas iedzīvotāji tā ceram.  Apkārt skan aicinājumi sakopt, tīrīt, mēzt, pucēt un neviļus var sākt sajust tādu kā tautas mošanos no dziļā šī gada smagās ziemas miega. Laikam jau pavasaris katram atnāk dažādi, bet šķiet vienojošais ir spodrība un tīrība. Patikā redzu kā cilvēki tīra mājai piederošo apkārtni, grāvjus un ceļmalas, tomēr vēl lielāku patiku sagādā skatīties kā paši cilvēki pavasarī kļūst krāšņāki. Beidzot taču var beigt tuntulēties mēteļos un cepurēs, arī gaitu uz ielas var palēnināt, jo nelīst un neputina. Var izbaudīt sieviešu un vīriešu apģērbu, aksesuāru izvēli, it sevišķi dāmu, jo tās mums Latvijā ir īpaši spodras. Un kamēr mēs visi tā pucējamies un pucējam izplaukst lapas, sadīgst zāle, sāk ziedēt puķes dārzos. Papildus ārējam ir arī mūsu iekšējā pavasara izjūta un arī tā var atnākt dažādos ceļos. Reizēm, caur siltuma, saulainā laika atnākšanu, reizēm, caur pirmajiem darbiem piemājas dārziņā vai balkona kastē. Reizēm vajadzīgs kas vairāk, lai es sajustos, ka ziema manī ir beigusies, dvēselē čivina putniņi un zied hiacintes. Būtiski ir meklēt to, kas var aizsākt pavasari sevī. Atceros pāris gadus atpakaļ starp konsultācijām izbrīvējās 2 stundas, kuras izlēmu pavadīt tuvējā parkā sēžot uz soliņa ar grāmatu rokās. Tā bija pirmā pavasara diena bez lietus, ar siltu un saulainu laiku, tomēr neskatoties uz to es jutos sanīkusi un drūma. Atceros šo mirkli it kā tas būtu bijis šodien. Es sēdēju uz soliņa parkā, garām gāja neskaitāmi ļaudis, bet es kā noburta klausījos pirmajā putnu čivināšanā un izbaudīju saules spožumu. Grāmata gulēja klēpī neatvērta, saule sildīja un liekas, ka biju kaut kur aizlidojusi savās domās un pārdzīvojumos. Tā es sēdēju tur atslābusi un klusa līdz garām, savā starpā sarunājoties, pagāja divi, acīmredzami, siltajām zemēm piederīgi kungi. Viens no viņiem atskatījās, uzsmaidīja man un pateica „Hello”, un it kā nekas nebūtu noticis turpināja sarunu un devās tālāk. Es turpināju sēdēt pārsteigta un apjukusi, tomēr siltums krūtīs pletās aizvien plašāks un plašāks līdz es pilnīgi skaidri sajutu: „Lūk, pavasaris ir atnācis!” Šķiet visa tā gaisma, dabas atmošanās, spodrība un tīrība, kas valdīja apkārt ielija manī ar vienu mirkli. Es nekad neaizmirsīšu šo brīdi, šo pavasari. Tas nāca, kā pārsteigums, lai gan sen bija gaidāms. Novēlu arī Jums visiem sagaidīt savu Pavasara ienākšanu un varbūt kādam to arī iedot.